1. mans draugs veģetativ distonij

    Šī stāsta autore savu dzīvi dzīvo daudz dzīvāk un "krāsaināk' nekā toreiz (gadus septiņus atpakaļ), kad viņas draugs bija Savs sliktums vai ...

    Mana mūža mīlestība- Veģetatīv Distonij

    Man ir 25 gadi un šogad ir 10 gadu kopā būšanas jubileja.... Ar ko? Ar manu mīļāko, draugu Sliktumu (citi gan viņu sauc par Veģetatīvo Distoniju). 

    Viņš parādījās mana vectēva kakla vēža operācijas laikā. Pēc tam arī skolā, neļāva man mācīties. Patiesībā es no Viņa ļoti baidījos, jo nezināju, kāpēc viņš ir ar mani, ko viņš grib un galu galā, lai liek mani mierā. Domāju, ka Viņš ir kāda ļauna slimība, kas manī paslēpusies un vnk ārsti ir tādi muļķi, ka nespēj man palīdzēt. Izrādās- tas bija Viņš- Veģetatīv(ā) Distonij(a) un patiesībā nemaz nevēlas mani nogalināt. Šo 10 gadu laikā mēs jau esam viens otram pieslīpējušies, kaislīgās jūtas ir samazinājušās, bet joprojām satiekot Viņu- man vēders apgriežas ( ne jau tauriņu dejas :D parasti tas pasākums beidzas WC) un sirds sāk straujāk pukstēt, dažreiz arī galva griežas no Viņa trakulīgajām idejām.

    Es tik bieži esmu vēlējusies šķirties no viņa...bēgusi prom, ignorējusi, cīnījusies, mēģinādama viņu mainīt. Taču Viņš ir Viņš- tāds kā ir J Par rutīnu gan mūsu attiecībās nevaru sūdzēties, Viņš man ir gādājis par skrejamo, par elpas trūkumu, pumpām, vēdersāpēm, kuņģa sāpēm, galvas sāpēm, asinsspiediena celšanos un krišanu, drebuļiem ( ak šie satraucošie drebuļi nakts laikā, kad nekontrolēti kraties) un pat tādu fīču, kā temperatūras paaugstināšanu. Arī par emocijām Viņš neaizmirsa- piedāvāja man izjust tāāāāādas bailes, izmisumu, bezcerību, vēlēšanos mirt....bet es arī izjutu laimi un prieku tajos retajos brīžos, kad viņa nebija man blakus...

    Sliktums ir Īsts Vīrietis. Viņš daudz ēd- pārsvarā manus nervus, bet vēl viņam ļoti garšo manas bailes, nepatika, šaubas, garlaicība, bet desertiņā ir mani kompleksi par svaru, izskatu, spējām. Un jo vairāk viņš ēd, jo vairāk viņam spēka, jo vairāk viņš mani pārņem. Kad viņš ir neēdis- tad slēpjas mājās, bieži pat viņu neredzu, bet kad paēdis- tad viņš man dodas līdzi visur J Īpaši viņam patīk būt ar mani lekcijās, sapulcēs, koncertos, sastrēgumos, treniņos, viņš vnk dievina teātri- sevišķi kaut kur pa vidu zālē... Tad Viņš ar savām milzīgajām, spalvainajām ķetnām apskauj mani un tur, ik pa brīdim mīļi pieglaužas un uzjautā- Laurucīt, vai tev tik tikko nenošķebināja drusciņ? Vai nesareiba galviņa? Vai!!! vēders noburkšķēja, laikam kaut ko nelāgu apēdi... Varbūt vēlies piecelt visu rindu kājās un iziet? Vai, piedod, es tevi satraucu?!?? :-O Cilvēki!!!! Manai draudzenei ir slikti, mums ātri jātiek mājās, man liekas, ka viņa tūlīt vems vai noģībs...ātri, ātri uz mājām mirt, vai vismaz mocīties... Ha hahahaha, kā jau teicu- Viņš ir īsts vīrietis, tad kad esam noķluvuši mājās, viņš mani pamet vienu pašu.... varbūt aiziet pie mīļākās? ;( Bet es palieku mājās viena un raudu, jo ir sirdsapziņas pārmetumi, ka kādam citam cilvēkam esmu sabojājusi vakaru, vai esmu kaut ko neizdarījusi darbā, nesatikusi kādu.

    Lielāko mūsu kopdzīves daļu, es viņu esmu uzskatījusi par Ļauno Vīrieti, par manu mocību iemeslu. Bet tikai tagad esmu sapratusi, ka es pati viņu esmu radījusi, ka patiesībā Viņš ir daļa no manis. Esmu sapratusi, ka nepārtraukti esmu Viņu izmantojusi, lai tuvākie cilvēki mani žēlotu, lai izvairītos no lietām-vietām, kas mani besī, lai attaisnotu sevi par to, kas neizdodas. Taču, radot Viņu, es neapzinājos, ka viņš var būt tik stiprs, tik stiprs, ka spēj mani gandrīz nožņaugt savos bezcerības un baiļu striķos.

    Es zinu, ka nespēšu šķirties no Viņa, jo es zinu, ka viņš man palīdzēs - UZDROŠINĀTIES, NOTICĒT SEV, DARĪT!

    ...Tikai iemācīties būt ar sevi un pieņemt sevi....

Antra Sloka ©