Gunitu jau pazīstu diezgan sen un jo vairāk es viņu iepazīstu, jo vairāk viņa spēj mani pārsteigt, un apliecināt, ka mūsos ir neiedomājami daudz resursu un spēju. Ja mēs uzdrīkstamies atvērties un iznākt no saviem dziļumiem, mēs spējam bagātināt šo pasauli, un sajusties bagātāki un laimīgāki.
Te daži stāsti, ar kuriem Gunita ļāva dalīties...
Paldies Tev, Gunita!
*******
Aizver acis un iedomājies, ka Tu esi nagla. Visparastākā nagla, kas ražota kādā no rūpnīcām, kur katru dienu, tādas kā Tu, piedzimst simtiem un tūkstošiem. Iedomājies, kā Tu ienāc šajā pasaulē... kā iepazīsties ar savām māsām un brāļiem, kas visi ārēji ir gandrīz vienādi, bet iekšēji... Tu zini, iekšēji, katra nagla, tāpat kā cilvēks, ir pavisam atšķirīga - ar savu sapni un īpašo uzdevumu dzīvē.
Un tagad atver acis un palūkojies visapkārt - pie sienas... plauktos... grīdā... varbūt pat Tavā kurpju zolē ir kāda nagla... Cik daudz naglu! Un tās visas kaut kādā veidā atvieglo mums dzīvi - padara mūsu dzīvi dzīvojamāku.
Vai Tu zini, kā naglas sarunājas? Tu domā, tā skaņa, kas rodas, kad Tu naglu kastē ieliec roku, lai kādu paņemtu, ir viņas balss? Varbūt arī tā... Bet iespējams, tā skaņa ir naglas alkas būt noderīgai - viņas cita par citu skaļāk mēģina pievērst Tavu uzmanību, lai Tu izvēlētos tieši viņu...
Bet, manuprāt, savā starpā naglas sazinās saskaroties viena ar otru - tā viņas uztic viena otrai savus sapņus un cerības, savas sāpes un bailes... Līdz brīdim, kad Tu nāc un izvēlies vienu, divas vai vairākas, lai dotu viņu dzīvei jēgu - būt noderīgai.
Visvairāk naglas savā dzīvē baidās no divām lietām. Pirmā ir, kad kāds stiprāks āmura sitiens saliec viņas muguru tā, ka nagla vairs nav lietojama un Tu izmet to mēslainē. Un otrā, kad Tu atņem viņai uzticēto pienākumu un aizmirsti viņu kā izlasītu avīzi.
Naglas dzīves jēga ir būt Tev noderīgai! Varbūt tieši uz Tevi gaida kāda nagla, lai atgūtu dzīves jēgu...
******
Te nu es esmu... Šodien... šeit savā dzīves nogalē... dzīve paskrējusi nemanot. Ūdens spogulī veroties, redzu savu grumbu izvagoto seju... gandrīz katrā sirmajā matu šķipsnā ir savs stāsts... stāsts par to, kas bija, par to kas varēja būt...
Ar pirkstu galiem viegli aizskaru rāmo ūdens virsmu... ūdens atspulgā man garām paskrien visa mana dzīve... Pieduru pirkstu - nākamais kadrs... nākamais... nākamais... nākamais...
Te redzu sevi, kad gribējās pamēģināt dažādas lietas, lai saprastu, ko vēlos... daži brīnījās, kā es to visu varu un paspēju, dažiem likās: “kam tas vajadzīgs?”...
Te nu es esmu... un atkal mani pirksti skar ūdens virsmu, lai ielūkotos nākamajā stāstā... Dzidrais ūdens saduļķojas un man gar acīm aizslīd pagātnes rēgi... Tāda sajūta, ka pat putnu balsis apklusušas... klusums... bezgalīgs klusums...
Strauji sajaucu ūdens spoguli... nākamais stāsts... te redzu to tālo vasaras dienu, kad biju izskrējusi zaļā pļavā... pāri laidās meža zosu kāsis... kā es vēlējos viņām pievienoties - pieķerties kādai no tām... vēlējos aizlaisties no visa... no visa, kas sāp, urda un satrauc... bet... meža zosis, manas vēlmes nesadzirdējušas un nesajutušas, aizlidoja savu ceļu ... Man atlika tikai viņās noraudzīties ar cerību, ka varbūt nākošreiz...
Te nu es esmu... Vēlreiz mani pirksti skar ūdens virsmu, izjaucot tā mieru...
Es gribēju būt neatkarīga... Es biju neatkarīga? Neatkarīga no kā? Vai varbūt tās bija bailes? Bailes no pieķeršanās, bailes no jūtām... Sekas es sajūtu šodien, kad ūdens spogulis man atgādināja, kā VIŅA sēdēja savā dīvānā un nebeidza vēlreiz un vēlreiz mums stāstīt stāstus par “seniem laikiem”, kā mēs tos saucām... neapnicīgi, vienus un tos pašus - vēl un vēl... Man šodien nav kam pastāstīt savus stāstus...
Te nu es esmu... sava mūža nogalē... viena... viena pati šajā pasaulē... pasaulē, kuru pati sev esmu radījusi...
Vai šī ir pasaule, kuru es vēlējos?
*************
Tajā nakti man bija uzradušies spārni...
No rīta pamodos kā parasti. Sajutos mazliet dīvaini, taču uzreiz nevarēju saprast, kāpēc? Kā parasti, kārtīgi izstaipījos, pēdējo reizi nožāvājos un izkāpu no gultas. Ejot uz vannas istabu, pie spoguļa pēkšņi sastingu... Man bija spārni - lieli, skaisti tauriņa spārni. Es sapņoju? Nevar būt! Viss pārējais taču ir tik reāls... Nākamajā mirklī man prātā iešāvās Kafkas “Vabole”. Bet es taču biju cilvēks, nevis taurenis, man tikai bija spārni... Lieli, skaisti spārni... Un es pat spēju tos kustināt! Kā? Man grūti to aptvert, bet kaut kādu manu impulsu vadīti tie kustas... Tikai šeit ir par šauru... nevaru savu jaunieguvumu apskatīt visā krāšņumā. Lai arī esmu mazliet nobijusies no sava jaunā veidola, es smaidu, jo līdz ar spārniem jūtu sevī ieplūstam brīvības elpu.
Es gribu tos tūlīt izmēģināt... Es gribu redzēt, vai spēju pacelties gaisā un vai spēju izjust brīvības garšu.
Žigli nomazgājos, tā lai nenodarītu pāri savam jaunieguvumam, saģērbjos... Mazliet mani izbrīna tas, ka spārniem netraucē mans apģērbs - jūtos brīvi.
Izeju ārā, uzreiz mani pārņem neaprakstāmas sajūtas. Mani lielie, skaistie spārni lēni un ritmiski kustas, ieelpojot rīta dzedro gaisu. Vai es to spēšu? Kā zināšu, kas jādara? Kā pacelties un kā pēc tam atkal nolaisties, nenodarot sev pāri?
Cilvēki, tāpat kā ikdienā, paiet man garām, nepievēršot nekādu uzmanību... Viņi neredz manus spārnus? Vai tiešām tā ir tikai mana iztēle???
Es vēlreiz izplešu savus spārnus un sajūtu sevī ieplūstam milzīgu enerģiju... Atveru, sakļauju, atveru, sakļauju - lēni kā vēdekli... atveru, sakļauju, atveru, sakļauju... Un, pēkšņi, es redzu, ka zeme, uz kuras es stāvēju, no manis attālinās... atveru, sakļauju, atveru, sakļauju... tas ir tik viegli! Manī ieplūst miers... Man ir sajūta, ka esmu atklājusi jaunu pasauli. Pasauli, kurā es vēlos dzīvot, kuru es vēlos izzināt, izprast,
mīlēt... un vēl un vēl... Pasauli, kuru es vēlos izjust ar katru savu ķermeņa daļiņu... Un kā izrādās, es neesmu vienīgā, kas šonakt ieguvusi spārnus... tagad ieraugu arī pārējos, kas tāpat priecājas par jaunieguvumu un jūtos ar viņiem visiem savienota...
Es laižos tik viegli un jūtos laimīga! Laimīga par iegūto dāvanu un atklāsmi...
********************
Es vēlos Tev pastāstīt par to, kas ar mani notika kādu rītu, kad, pēc ilgākas prombūtnes, atkal atgriezos darbā.
Biju ceļā uz darbu - mazliet miegaina, savās domās iegrimusi, apkārtni neredzoša... Pēkšņi es izdzirdu kādu saucam mani vārdā. Pāris soļus man priekšā stāvēja kāds svešinieks - izbalējušā mētelī, novalkātos apavos... Viņa iesirmā bārda un biezās uzacis slēpa viņa smaidošo seju un acis.
“Jā, es runāju ar Tevi,” viņš teica. Es negribēju pieļaut pat domu, ka tā ir taisnība. Mani pārņēma panika. Ja nu tas ir kāds maniaks, kas mani izsekojis un visu par mani uzzinājis. Es, kāpinot savu iešanas tempu, veikli pagāju viņam garām un, neskatoties atpakaļ, ātri gāju uz priekšu. Kā par brīnumu, citkārt tik pilnajā ielā, nebija nevienas dzīvas dvēseles. Mēs bijām šeit divi vien un tas manas bailes tikai pavairoja.
Vīrietis vēlreiz sauca mani vārdā. “Nebaidies!” viņš teica. “Apstājies! Man Tev ir kas sakāms!”
Es negribēju apstāties. Es gribēju bēgt prom, ko kājas nes, bet... kaut kas manu soli palēnināja līdz es apstājos pavisam. Mani pārņēmusī panika bija mazliet pierimusi, kaut gan dzirdēju, ka vīrieša soļi tuvojas.
“Nebaidies!” viņš vēlreiz teica.
Es pagriezos pret vīrieti, kas bija jau man pienācis pavisam tuvu klāt.
“Viss kārtībā! Es gribu ar Tevi tikai īsu brītiņu aprunāties,” viņš mierīgi teica, un
varēja redzēt, kā visa viņa seja smaida.
Mani sirdspuksti lēkāja galopā, bet tās vairs nebija bailes. Manas acis šaudījās
apkārt un meklēja kādu zīmi, ka šis varētu būt kāds izjokošanas mēģinājums, slēptā kamera vai kaut kas tamlīdzīgs.
“Šeit nav nekādu slēpto kameru,” svešinieks, kā lasīdams manas domas, noteica. Brīdi klusējis, viņš turpināja: “Es esmu šeit, lai palīdzētu Tev atvērt tās durvis pie kurām Tu jau kādu laiciņu stāvi, bet nespēj tās atvērt.”
Es skatījos viņā un vēl joprojām nespēju noticēt tam, kas tobrīd ar mani notika. Bija sajūta, ka visa pasaule ir apstājusies, lai noskatītos šo manu piedzīvojumu kā aizraujošu filmu.
“Tu esi uz pareizā ceļa! Tev jāizmanto iespējas, ko dzīve Tev sniedz! Nemeklē brīnumus, ļauj tiem vienkārši notikt un ienākt Tavā dzīvē! Uzticies dzīvei! Un atceries - katrs sīkums dara mūs bagātus, ja mēs to spējam ieraudzīt un pieņemt!”
Viņš saņēma manu roku un tajā brīdī mani pārņēma pilnīgs miers un paļāvība: “Nepadodies,” viņš sacīja, “un turpini iesākto, kaut arī ne vienmēr Tev dzīve liksies taisnīga. Tici, viss, kas notiek ar Tevi, ir Tev vajadzīgs, lai Tu nonāktu tur, kur vēlies!”
Viņš atlaida manu roku... Manās ausīs atkal ieskanējās garāmbraucošo auto šņākoņa, caur kuru vēl dzirdēju viņa balsi: “mēs vēl tiksimies!” Viņš pagriezās un lēnā solī devās prom.
Es paliku stāvam. Man garām, savās rīta gaitās, devās, nez` no kurienes uzradušies, cilvēki, virs galvas lidinājas putni... Es uz mirkli aizvēru acis un dzirdēju kā attālinās viņa soļi...
Kas tas bija? Es atvēru acis, lai vēlreiz uzlūkotu viņu, bet... Tur neviena vairs nebija...
Taču manī kaut kas bija mainījies... mana seja smaidīja un es jutos pilna dzīvesspara un pārliecības, ka viss būs labi...
********
Tikai garāmejot es pamanu, ka Tu aizej. Tevī vēl kustas dzīvības liesmiņa, bet redzu, ka Tu dziesti. Es sajūtu, ka man gribas būt Tev blakus … būt ar Tevi šajā aiziešanā … būt klātesošai un neietekmēt Tavu aiziešanu … Tu dziesti … Tu dziesti lēnām un mierīgi. Tu nekliedz un nemaz nepretojies tam, kas notiek. Redzu, ka Tu to pieņem un manī ir miers … Es ļauju būt Tev un sev.
Tava dzīvības liesmiņa lēnām un mierīgi kļūst mazāka, tās kustības kļūst vēl līganākas, maigākas un pieņemošākas … vēl mirklis un tikpat mierīgi tā ieiet sevī … vēl mazs gailējošs punktiņš … kā pabeigtība … /kā teikuma beigas/ … un gaisā aizvīd dūmu strūkliņa, kas aizplūst tālu, kā Tavas dzīves pavediens … Viss … vairs nav nekā …
Mani pārņem vieglums un svētlaime.
Mīlestībā es paceļu acis uz debesīm un saku Tev PALDIES. Paldies, ka varēju būt klāt šajā svētsvinīgajā un reizē maģiskajā brīdī. Paldies!
********
Dialogs: “Starp īstenību un iztēli”.
Darbojošās personas: pseidoaizstāvis Prāts, iekšējais Bērns.
Dialogs norisinās kādā, ne pārāk lielā, deju zālē. Skan liega mūzika. Tiek dots uzdevums kustēties/dejot pēc sajūtām. Bērnā iedegas dzirksts un viņš ar mirdzošām acīm ir gatavs traukties mūzikas piedzīvojumā.
- Stop! Kur Tu skriesi? Vai esi aizmirsis teicienu: kā vējš skriesi, kā miets atdursies… ?
- Bet es gribu dejot.
- Pagaidi, dejošana nekur neaizbēgs.
- Mūzika beigsies…
- Tā tikai tikko ir sākusies. Apdomā labi, vai maz zini, kā dejot.
- Teica, lai dejo pēc sajūtām, tā arī darīšu.
- Stop! Stop! Stop… Pēc sajūtām? Vai esi pārliecināts, ka zini, kā to darīt pareizi?
- Vai tad ir arī pareizi un nepareizi?
- Nu, bet protams! Skaties uz pārējiem - viņi dara pareizi! Vai Tu tā vari?
- Nezinu, laikam nē…
- Nu tad stāvi un nekusties, jo zini, ka nepareizi dejot nedrīkst.
- Arī pēc sajūtām nē? Sajūtas taču katram ir citas…
- Arī pēc sajūtām nē! Jo, ja sāksi dejot nepareizi, pārējie domās, ka esi galīgs nepraša.
- Bet es gribu dejot…
- Vari mēģināt, bet nekādas garantijas, ka Tev izdosies es nedodu…
Bērns izdara pāris kustības.
- Nepareizi, nepareizi, nepareizi!!! Tu redzi, kā viņi uz Tevi skatās, Tu visu dari nepareizi! Pat plaukstas mazo pirkstiņu Tu neproti pakustināt pareizi.
- Bet, ja es stāvēšu un nekustēšos, es nevarēšu parādīt, ka arī es jūtu…
- Nevienam arī tas nav jāredz, savas jūtas Tu vari atstāt mājās. Tu taču labi zini, ka pārmērīgs jūtīgums noved pie sāpēm, pie asarām. Vai Tev to vajag?
- Es gribu just un es gribu dejot!
- Tad, kad Tu iemācīsies sevi un savas jūtas kontrolēt, tad varēsi sākt mācīties dejot. Tagad Tu vari mierīgi pastāvēt un paskatīties kā citi dejo, vai padomāt par kaut ko prātīgāku.
- Redzi, kāds nāk pie manis un grib ar mani dejot!
- Uzmanīgi, uzmanīgi… Tur apakšā noteikti ir kādi zemūdens akmeņi.
- Bet redzi, kā viņš smaida.
- Tas neko nenozīmē, zem smaida var slēpties daudz un dažādas domas. Viņš droši vien domā paskatīties, vai Tu māki pareizi dejot. Novērtēs Tavas spējas. Un Tu iekritīsi, jo Tu neproti.
- Es vienalga gribu ar viņu dejot, es gribu viņam parādīt…
- Stop, skaties, kā viņš uz Tevi paskatījās. Tu noteikti izdarīji kaut ko nepareizi… Noteikti… Pārtrauc! Esi mierīgs… Vienkārši ej… Neizrādi nekādas emocijas… Tēlo, ka viss ir kārtībā. Viņš tagad, noteikti, domā, kāds nepraša Tu esi.
- Bet, kāpēc visi citi dejo un zina, kā to darīt pareizi, vai tiešām es esmu tik…
- Nefilozofē! Redzi, jau gandrīz visu sabojāji. Acīs jau krājas asaras… Tā taču nevar!!! Tev vienkārši nav dots dejot. Samierinies! Tu ļoti labi vari darīt kaut ko citu. Viss! Viss! Nomierinies! Elpo… elpo… lai asaras dodas atpakaļ. Nevienam tās nav jāredz! Viss labi! Ej mierīgi, neizrādi nekādas emocijas un elpo! Viss būs labi! Ja Tu nedejosi, Tev nebūs iespēja kļūdīties. Viss būs labi!
- Bet kāpēc man to tik ļoti gribas?
- Ne vienmēr tas, ko mēs gribam ir mums vajadzīgs… Ar to jāsamierinās...
Antra Sloka ©